Bīskaps Atanasius Schneider 20. janvāra intervijā Diānai Montagna apgalvo, ka kardināla Roche dokumentu par liturģiju konsistorijai ir veidojusi iepriekš noteikta opozīcija pret Misi Romas rituālā. Zemāk ir bīskapa Šneidera kritikas kopsavilkums. Viņš dēvē kardinālu Roche par manipulatoru, negodīgu, neelastīgu, stingru un klerikālistu.
Intervijas oriģināls angļu valodā ir pieejams autorizētos tulkojumos itāļu, vācu, franču un spāņu valodā.
Metodoloģiskā neobjektivitāte un vēstures izmantošana
Šneiders apgalvo, ka Roche dokumentam trūkst patiesas objektivitātes, tā vietā tas selektīvi izmanto vēsturiskus datus, lai pamatotu tradicionālā Romas Rita ierobežojumus.
Viņš apgalvo, ka Roche:
- sniedz daļēju vai maldinošu vēstures interpretāciju
- izmanto selektīvus citātus
- un iepriekš formulē secinājumus, nevis atvasina tos no pierādījumiem.
Šneiders: "Šķiet, ka to vada darba kārtība, kuras mērķis ir nomelnot šo liturģisko formu un galu galā izskaust to no baznīcas dzīves."
Reforma pret Romas rituāla organisku attīstību
Kardināls Roche apgalvo, ka liturģijas vēsture ir pastāvīgu reformu vēsture.
Šneiders tam oponē, izšķirot:
- Organiskā attīstība, kas laika gaitā attīstās pakāpeniski.
- no inženierijas reformas, kas uzspiež konceptuālas izmaiņas no ārpuses.
Bīskaps Šneiders apgalvo, ka Romas rituāls vismaz no 11. gs. līdz 20. gs. vidum saglabājās būtībā stabils, piedzīvojot korekcijas, bet ne strukturālu pārbūvi.
Turpretī 1970. gada Misālis (Novus Ordo) ir kvalitatīvs pārrāvums ar iepriekšējo liturģisko kontinuitāti.
No teocentrisma uz antropocentrismu
Papildus vēsturiskajiem apgalvojumiem Šneiders izvirza teoloģisku kritiku, ka pēckoncilārajā reformā atspoguļojas pārmaiņas:
- no orientācijas uz Dievu (vertikālā).
- uz orientāciju, kas vairāk vērsta uz cilvēku (horizontāli).
Citējot Bonifāciju Luiksu, viņš apraksta reformu kā "antropocentriskā horizontālisma tvaika vagoniņš". Šneiders uzskata, ka tas nav tikai stilistisks aspekts, bet ietekmē pašu dievkalpojuma garīgo loģiku.
Vatikāna II koncila liturģijas redzējums
Šneiders uzsver, ka pats Vatikāna II koncils formulēja izteikti teocentrisku, sakrālu un kontemplatīvu liturģijas izpratni:
- Zemes liturģija piedalās debesu liturģijā (Sacrosanctum Concilium 2, 8).
- Redzamais ir sakārtots neredzamajā
- Darbība ir pakārtota kontemplācijai
Viņš apgalvo, ka Roche pieeja ir pretrunā ar šo koncilisko dievkalpojuma teoloģiju, nevis tikai ar vēlākajiem disciplināriem lēmumiem.
Quo primum (Pijs V) nepareiza interpretācija
Roche interpretē Quo primum kā liturģiskās vienveidības ieviešanu. Šneiders oponē ar vēsturiskiem pierādījumiem:
- Pijs V nepārprotami atļāva turpināt rituālus, kas vecāki par 200 gadiem.
- Ambroziāņu, dominikāņu un citi rituāli uzplauka.
- Vienotība Romas baznīcā vēsturiski ir pieļāvusi leģitīmu daudzveidību.
Tāpēc Šneiders apgalvo, ka Roche vienotību pretēji vēsturiskajai katoļu praksei sajauc ar vienveidību.
"Kardināls Roche selektīvi atsaucas uz Quo primum, tādējādi izkropļojot tā nozīmi un izmantojot šo dokumentu ... pret tradīcijām vērstas interpretācijas atbalstam."
Vatikāna II koncils un Novus Ordo: kļūdaina identifikācija
Šneiders noraida Roche apgalvojumu, ka Novus Ordo ir tieša Vatikāna II koncila liturģiskā izpausme.
Viņš apgalvo, ka:
- Vatikāna II koncils pieprasīja organisku reformu bez pārrāvuma (SC 23).
- 1970. gada Misālis pārsniedz koncila noteiktos parametrus.
- Mūsdienu liecinieki (Jozefs Ratcingers, Bonifācijs Luikss) apgalvoja, ka reforma novirzās no koncila patiesās ieceres.
Šneiders īpaši uzsver: "Vatikāna II koncila Mise" bija 1965. gada Misālis, nevis 1969./70. gada Misālis.
gada Misālis kā autentiska koncila reforma
Šneiders 1965. gada Misāli raksturo kā:
- Vatikāna II koncila īstenošana
- tradīcijas nepārtrauktības saglabāšana
- ievieš mērenu vietējās valodas lietojumu
- izvairīšanos no strukturāliem traucējumiem
Viņš apgalvo, ka šis Misālis pierāda, ka radikāla Romas Rita rekonstrukcija nebija ne nepieciešama, ne nepieciešama.
Jaunās Mises kārtības noraidīšana 1967. gadā
Šneiders min izšķirošu vēsturisku notikumu:
- Bīskapu sinode 1967. gadā - galvenokārt Vatikāna II koncila tēvi - noraidīja prototipu tam, kas vēlāk kļuva par Novus Ordo.
- Neraugoties uz šo noraidījumu, forma vēlāk tika izsludināta.
- Tādējādi šodienas Mise nav toreizējās bīskapu vienprātības rezultāts.
Tas apšauba Roche apgalvojumu, ka Novus Ordo atspoguļo koncilā noteikto gribu.
Vienotība un liturģiskais plurālisms
Roche liturģisko plurālismu attēlo kā draudus vienotībai.
Šneiders argumentē vēsturiski un pastorāli:
- Baznīca gadsimtiem ilgi dzīvoja ar vairākiem rituāliem vienotībā.
- Šķelšanās radās nevis no dažādības, bet no piespiedu vienveidības (piemēram, Krievijā, Indijā).
- Miers labāk saglabājas līdzāspastāvēšanā, nevis apspiešanā
Šneiders uzskata, ka plurālisms vienotībā ir katoļu princips, nevis piekāpšanās.
Kardināla Roche apgalvojums, ka plurālisms "iesaldē šķelšanos", ir "manipulatīvs un negodīgs".
Tradicionālās Mises statuss: Ne tikai iecietība
Šneiders noraida Roche apgalvojumu, ka pēdējie pāvesti Tradicionālo Misi ir tikai nelabprāt pieļāvuši:
- Jānis Pāvils II un Benedikts XVI apstiprināja tās leģitimitāti.
- Jānis Pāvils II publiski uzslavēja tās garīgo bagātību.
- Summorum Pontificum atzina juridiskās tiesības, nevis izņēmumus.
Liturģiskās formācijas krīze hierarhijā
Šneiders norāda, ka daudzi bīskapi un kardināli:
- trūkst pietiekamas izglītības liturģijas vēsturē
- nav pazīstami ar konciliārajām debatēm un tekstiem
- tāpēc viņiem ir grūti kritiski izvērtēt tādus dokumentus kā Roche kunga dokumenti
Viņš ierosina turpmākajās apspriedēs iesaistīt īstus liturģijas zinātniekus (periti).
Pastorālā un morālā dimensija: Taisnīgums un iekļaušana
Šneiders pašreizējos ierobežojumus tradicionālajiem katoļiem raksturo kā:
- netaisnīgi
- diskriminējoši
- attieksme pret ticīgajiem katoļiem kā pret "otrās šķiras".
- neatbilst Baznīcas uzsvaram uz iekļaušanu un sinodalitāti.
Tas šo jautājumu paaugstina no rituālu debatēm par baznīcas taisnīguma jautājumu.
Aicinājums uz pāvesta atbildību
Šneiders ne tikai kritizē, bet arī ierosina risinājumu:
Viņš mudina Leonu XIV:
- atjaunot vienlīdzīgu cieņu un tiesības abām Romas Rita formām.
- izveidot labvēlīgu tiesisko regulējumu (ex integro)
- tādējādi panākt liturģisko mieru un vienotību
Viņš to pasniedz kā unikālu vēsturisku iespēju izlīgumam.
Paaudžu un kultūras diagnoze
Nobeigumā Šneiders pievieno socioloģisko slāni: Viņš apraksta Roche dokumentu kā atspoguļojumu:
- baznīcas gerontokrātijas aizsardzības pozīciju.
- pretestību jaunāko paaudžu kritikai.
- autoritātes izmantošana, lai apspiestu, nevis iesaistītu
Viņš pretstatā tam liek jauno katoļticīgo piesaisti tradicionālajai liturģijai drīzāk garīgā instinkta, nevis ideoloģijas dēļ.
Sensus fidei un tradīcijas nākotne
Šneiders uzsver, ka:
- bērni, jaunieši un ģimenes ir piesaistīti tradicionālajam dievkalpojumam.
- nevis politikas, bet sensus fidei dēļ.
- tas nodrošina, ka tradīcija izdzīvo, pateicoties garīgajai vitalitātei, nevis institucionālajai varai.
Mākslīgā intelekta tulkojums